Velns gaida parādu
Velns gaida parādu
Zemnieks, pa ceļu iedams, nokūst un atsēstas ceļmalā uz liela akmeņa atpūsties. Atnāk velns un uzkliedz: «Kā tu drīksti uz mana krēsla sēdēt?»
Zemnieks atbild droši: «Ko tu kliedz? Vai tu gribi, lai es tevi par putekļiem saberžu?»
Velnam jau metas bailes, un viņš nu runā mierīgā balsī: «Kas tev no tā par labumu būs?»
«Labums būs tas, ka es varēšu mierīgi sēdēt un atpūsties.»
«Kur tu tā iedams?»
«Biju pie drauga naudas aizjemties, bet neatradu mājā.»
«Ja tu būsi ar mani labs, tad es varu tev naudu aizdot.»
«Labi, dod tik šurpu!»
«Bet rudeni, kad kokiem nobirst lapas, tu man atkal šepat atnes to naudu!»
«Labi, esmu ar mieru.»
Velns nu atnes zemniekam lielu maisu naudas, un tas, saņēmis naudu, iet mierīgi uz māju. Atnāk jau rudens, bet zemnieks nemaz nedomā par savu parādu. Velns gaida, gaida, bet zemnieks kā nenāk, tā nenāk. Ziemā zemniekam iznāk atkal braukt pa to pašu ceļu uz savu draugu. Piebraucot pie lielā akmeņa, nāk viņam velns pretī un saka: «Laiks jau ir sen pagājis, bet tu man vēl neesi savu parādu aizmaksājis.»
Zemnieks atbild: «Gaidi, kad būs laiks, tad es savu parādu samaksāšu.»
«Bet kokiem jau sen ir lapas nobirušas.»
«Egles un priedes ir tomēr vēl zaļas.»
Tā nu velns gaida vēl šodien, kad arī eglēm un priedēm nobirs skujas, lai varētu dabūt savu naudu atpakaļ.