Puika un velns
Puika un velns
Reiz vienam puikam māte likusi uztaisīt vālīti, ko drēbes kult. Puika iegājis mežā, taisījis vālīti un svilpojis. Piegadījies melns kungs un vaicājis, ko viņš darot.
«Ko daru? Mācos svilpot.»
«Vai tu vari dikti svilpot, tik dikti kā es?» Un tad sācis tik dikti svilpt, ka kokiem lapas birušas.
Bet puika smējies.
«Tas nekas,» puika teicis. «Kad es svilpšu, tad tik apsien acīm lakatu, lai neizkrīt.»
Labi. Velns apsējis acīm lakatu. Nu puika ar vālīti tā devis velnam pa pakausi, ka šim patiesi acis no pieres izskrējušas. Tikai to vien iesaucies: «Esi gan varens svilpotājs!»
Un tā projām, ko māk.