KUKULĪTIS
Reiz senos laikos kādā mazā lauku mājiņā dzīvoja vecītis ar vecenīti. Viņi bija nabadzīgi, taču dzīvoja saticīgi un priecājās par katru dienu.
Kādu rītu vecītis sacīja:
— Vecenīt, izcep man kādu gardu kukulīti! Sen neesam ēduši svaigu maizīti.
Vecenīte nopūtās:
— No kā lai es to izcepu? Miltu taču gandrīz nemaz nav!
— Paskaties klētī, izslauki miltu lādi! Varbūt vēl kaut ko atradīsi, — vecītis ieteica.
Vecenīte paņēma slotiņu, rūpīgi izslaucīja miltu lādi, savāca pēdējās miltu saujiņas un iejauca mīklu. Viņa samīcīja mazu, apaļu kukulīti un ielika to krāsnī.
Drīz vien visu mājiņu piepildīja svaigi ceptas maizes smarža.
Kad kukulītis bija izcepies, vecenīte to izņēma no krāsns un nolika uz palodzes atdzist.
Taču kukulītis nebija parasts maizes kukulītis!
Tas pēkšņi sakustējās, apvēlās uz vieniem sāniem, tad uz otriem un priecīgi iesaucās:
— Cik jauka diena! Kāpēc gan man te sēdēt?
Un, pirms vecīši paguva kaut ko pamanīt, kukulītis noripoja no palodzes, pāri slieksnim un taisni uz meža pusi.
🐱 Pirmā tikšanās — kaķis
Kukulītis ripoja pa taciņu, priecīgi dungodams savu dziesmiņu:
Es esmu mazs kukulītis,
Apaļš, zeltains maizes ritulis.
No vecīša es aizripoju,
No vecenītes aizbēgu.
Un neviens mani nenoķers!
Te pēkšņi no krūmiem iznāca kaķis.
— Ņau! Kur tu tā steidzies, apaļais kukulīti? — kaķis jautāja.
— Ripoju pasauli apskatīt!
— Tu gan izskaties garšīgs! Es tevi apēdīšu!
Bet kukulītis tikai iesmējās.
— Neēd vis mani, kaķīti! Labāk paklausies manu dziesmiņu!
Un viņš nodziedāja savu dziesmu, bet, kamēr kaķis klausījās, kukulītis veikli aizripoja tālāk.
— Ņau! Pagaidi! — kaķis sauca.
Taču kukulītis jau bija tālu prom.
🐕 Otrā tikšanās — suns
Ripoja kukulītis tālāk, līdz pie kādas sētas viņu pamanīja suns.
— Vau! Vau! Kas te tāds apaļš ripo? — suns ierējās.
— Es esmu kukulītis! — lepni atbildēja mazais ceļotājs.
— Ak tā! Tad es tevi tūlīt apēdīšu!
— Nesteidzies, sunīti! Es tev labāk dziesmiņu nodziedāšu!
Un kukulītis sāka:
No vecīša es aizripoju,
No vecenītes aizbēgu,
No kaķīša izmuku,
Un no tevis arī aizbēgšu!
Kamēr suns brīnījās par dziedošo maizīti, kukulītis jau bija aizripojis aiz līkuma.
🐺 Trešā tikšanās — vilks
Mežs kļuva arvien biezāks. Starp kokiem šalkoja vējš, un zem kājām čaukstēja sausās lapas.
Pēkšņi no egļu biezokņa iznāca pelēks vilks.
— Kur tad tu, mazais apaļais, tā viens pats dodies? — vilks jautāja.
— Pasauli apskatīt! — kukulītis atbildēja.
— Tad nāc tuvāk! Es esmu izsalcis un labprāt tevi apēstu!
Taču kukulītis nemaz nenobijās.
— Vispirms paklausies manu dziesmu!
Un viņš dziedāja:
No vecīša es aizripoju,
No vecenītes aizbēgu,
No kaķa es izmuku,
No suņa es aizripoju,
Un no vilka arī aizbēgšu!
Vilks vēl tikai gatavojās lēkt, kad kukulītis jau bija pazudis aiz kokiem.
— Kāds veikls kukulītis! — vilks norūca.
🦊 Ceturtā tikšanās — lapsa
Kukulītis ripoja arvien tālāk un kļuva arvien pārliecinātāks par sevi.
— Neviens mani nespēj noķert! — viņš priecīgi sauca.
Taču meža malā uz celma sēdēja rudā lapsa.
Viņa bija viltīga un gudra. Ieraugot kukulīti, lapsa uzreiz saprata, ka šoreiz ar spēku neko nepanāks.
— Labrīt, skaistais kukulīti! — lapsa saldi sacīja. — Cik tu esi apaļš, cik zeltains! Vai tiešām tu proti arī dziedāt?
Kukulītis lepni atbildēja:
— Protams! Es esmu labākais dziedātājs visā mežā!
— Ak, cik brīnišķīgi! — lapsa sajūsminājās. — Vai tu nevarētu man nodziedāt kādu dziesmiņu?
Kukulītis tūlīt sāka dziedāt savu ierasto dziesmu.
Lapsa uzmanīgi klausījās, bet tad nopūtās:
— Ak vai! Es jau esmu veca, un mana dzirde vairs nav tik laba. Nāc tuvāk, mīļais kukulīti! Uzkāp man uz deguna, lai varu tevi labāk sadzirdēt!
Kukulītis, lepns par savām dziedāšanas prasmēm, bez vilcināšanās uzlēca lapsai uz deguna.
— Tagad dziedi vēlreiz! — lapsa lūdza.
Kukulītis atvēra muti, lai sāktu dziesmu.
Taču tajā pašā mirklī lapsa — HAM! — viņu aprija!
Un tā beidzās mazā, lielīgā kukulīša ceļojums.
🌿 KO MUMS MĀCA ŠĪ PASAKA?
Kukulītis bija drosmīgs, veikls un atjautīgs. Viņam izdevās izbēgt no daudziem dzīvniekiem, taču beigās viņu pievīla paša lielība.
Pasaka atgādina, ka pārmērīga pašpārliecinātība un vēlme pēc uzslavām var padarīt mūs neuzmanīgus.
Ne katrs, kurš saka skaistus vārdus, ir mūsu draugs.
💛 Tautas pasakās slēpjas gudrība, kas nezaudē savu nozīmi arī mūsdienās.
📚 Latviešu pasakas — stāsti, kas dzīvo cauri gadsimtiem.
CityRiga.lv — No mūsu pilsētas dzīves.
