# š LATVIEÅ U PASAKAS | Nr. 4
# š STIKLA KALNS
*LatvieÅ”u tautas pasaka ā literÄrs pÄrstÄstÄ«jums*
Reiz senos laikos kÄdÄ tÄlÄ zemÄ dzÄ«voja Ä·ÄniÅÅ”, kuram bija skaista meita. ViÅa bija gudra, laipna un tik daiļa, ka par viÅu runÄja visÄ valstÄ«bÄ.
KÄdu dienu Ä·ÄniÅÅ” izsludinÄja neparastu pÄrbaudÄ«jumu.
ViÅa meita atradÄ«sies augsta stikla kalna virsotnÄ, un tas, kurÅ” spÄs uzjÄt kalnÄ un viÅu sasniegt, iegÅ«s princeses roku.
Stikla kalns bija tik augsts, ka tÄ virsotne gandrÄ«z skÄra mÄkoÅus. TÄ nogÄzes bija gludas un slidenas kÄ ledus. Neviens parasts zirgs nespÄja tajÄ uzkÄpt.
ZiÅa par Ä·ÄniÅa solÄ«jumu Ätri izplatÄ«jÄs pa visu valstÄ«bu.
No tuvÄm un tÄlÄm zemÄm ieradÄs drosmÄ«gi jÄtnieki, bagÄti kungi un lepni prinÄi. Visi vÄlÄjÄs pierÄdÄ«t savu spÄku un veiklÄ«bu.
TaÄu neviens nespÄja sasniegt kalna virsotni.
## šæ TrÄ«s brÄļi
NetÄlu no Ä·ÄniÅa pils dzÄ«voja kÄda nabadzÄ«ga Ä£imene ar trim dÄliem.
Divi vecÄkie brÄļi uzskatÄ«ja sevi par gudriem un veikliem. ViÅi vienmÄr lielÄ«jÄs ar savÄm spÄjÄm un nicÄ«gi izturÄjÄs pret jaunÄko brÄli.
JaunÄkais bija kluss un labsirdÄ«gs. ViÅÅ” daudz nerunÄja, palÄ«dzÄja mÄjas darbos un nekad nelepojÄs ar paveikto.
VecÄkie brÄļi viÅu mÄdza saukt par muļķīti.
Kad pienÄca pirmÄ sacensÄ«bu diena, abi vecÄkie brÄļi devÄs uz stikla kalnu.
ā Tu paliec mÄjÄs! ā viÅi noteica jaunÄkajam. ā Tev tur nav ko darÄ«t!
JaunÄkais brÄlis tikai pasmaidÄ«ja.
ViÅÅ” zinÄja kÄdu noslÄpumu, par kuru vecÄkie brÄļi pat nenojauta.
## š Sudraba zirgs
KÄdreiz jaunÄkais brÄlis bija palÄ«dzÄjis kÄdam noslÄpumainam vecÄ«tim. Par viÅa labestÄ«bu vecÄ«tis bija atklÄjis, kÄ izsaukt trÄ«s brÄ«numainus zirgus.
Kad brÄļi bija aizgÄjuÅ”i, jauneklis izgÄja no mÄjas un izsauca pirmo zirgu.
PÄkÅ”Åi viÅa priekÅ”Ä parÄdÄ«jÄs skaists sudraba zirgs.
TÄ krÄpes mirdzÄja kÄ mÄness gaisma, bet pakavi laistÄ«jÄs kÄ spožas zvaigznes.
Jauneklis uzvilka sudrabotas jÄtnieka drÄbes, uzlÄca zirgam mugurÄ un devÄs uz stikla kalnu.
Ä»audis izbrÄ«nÄ vÄroja neparasto jÄtnieku.
ā Kas viÅÅ” tÄds? ā visi jautÄja.
Neviens viÅu nepazina.
Sudraba zirgs metÄs augÅ”up pa slideno kalnu.
Tas uzjÄja tik augstu, cik vÄl nevienam nebija izdevies, tomÄr virsotni nesasniedza.
Jauneklis atgriezÄs mÄjÄs, atlaida zirgu un atkal uzvilka savas vecÄs drÄbes.
Kad brÄļi pÄrnÄca, viÅi satraukti stÄstÄ«ja par noslÄpumaino sudraba jÄtnieku.
JaunÄkais brÄlis tikai klusÄ«bÄ smaidÄ«ja.
## āØ Zelta zirgs
NÄkamajÄ dienÄ pie stikla kalna sapulcÄjÄs vÄl vairÄk ļaužu.
Visi cerÄja ieraudzÄ«t noslÄpumaino jÄtnieku vÄlreiz.
VecÄkie brÄļi atkal aizgÄja no mÄjÄm, jaunÄko atstÄdami pie ikdienas darbiem.
TaÄu Å”oreiz viÅÅ” izsauca otru brÄ«numaino zirgu.
Tas bija zelta zirgs!
TÄ krÄpes mirdzÄja saules staros, bet zeltÄ«tie pakavi skanÄja kÄ mazi zvaniÅi.
Jauneklis uzvilka zelta drÄbes un devÄs uz kalnu.
Kad viÅÅ” parÄdÄ«jÄs, ļaudis sajÅ«smÄ iesaucÄs.
ā Skatieties! Zelta jÄtnieks!
Zirgs strauji uzjÄja stikla kalnÄ.
Tas sasniedza vÄl lielÄku augstumu nekÄ sudraba zirgs, taÄu arÄ« Å”oreiz lÄ«dz virsotnei pietrÅ«ka.
Jauneklis atgriezÄs mÄjÄs.
Un atkal neviens nenojauta, kas bija noslÄpumainais jÄtnieks.
## š TreÅ”Ä diena ā dimanta zirgs
PienÄca treÅ”Ä un pÄdÄjÄ sacensÄ«bu diena.
Pie stikla kalna bija sapulcÄjusies gandrÄ«z visa valstÄ«ba.
ĶÄniÅÅ” gaidÄ«ja, vai beidzot atradÄ«sies kÄds, kurÅ” spÄs sasniegt viÅa meitu.
JaunÄkais brÄlis Å”oreiz izsauca treÅ”o zirgu.
Tas bija neparastÄkais no visiem.
**Dimanta zirgs!**
TÄ krÄpes mirdzÄja tÅ«kstoÅ”iem gaismas staru, un viss zirga augums laistÄ«jÄs kÄ dÄrgakmens.
Jauneklis uzvilka spožas jÄtnieka drÄbes un devÄs uz stikla kalnu.
Kad viÅÅ” parÄdÄ«jÄs, pÅ«lis apklusa.
Visi saprata, ka Å”is jÄtnieks nav lÄ«dzÄ«gs nevienam citam.
Dimanta zirgs metÄs augÅ”up.
AugstÄk un augstÄk!
TÄ pakavi droÅ”i skÄra slideno stiklu.
Ä»audis aizturÄja elpu.
VÄl tikai nedaudzā¦
Un pÄkÅ”Åi zirgs sasniedza paÅ”u virsotni!
**Jauneklis bija uzjÄjis stikla kalnÄ!**
## š Princeses noslÄpumainais glÄbÄjs
Kalna virsotnÄ jaunekli sagaidÄ«ja Ä·ÄniÅa meita.
ViÅa priecÄjÄs, ka beidzot kÄds spÄjis pÄrvarÄt neiespÄjamo ŔķÄrsli.
Lai vÄlÄk varÄtu pazÄ«t drosmÄ«go jÄtnieku, princese viÅam iedeva savu gredzenu.
TaÄu jauneklis nevÄlÄjÄs uzreiz atklÄt savu vÄrdu.
ViÅÅ” nokÄpa no kalna, atgriezÄs mÄjÄs un atkal uzvilka vecÄs drÄbes.
Neviens pat nenojauta, ka vienkÄrÅ”ais jaunÄkais brÄlis ir tas pats drosmÄ«gais jÄtnieks.
## š PatiesÄ«ba nÄk gaismÄ
ĶÄniÅÅ” lika visÄ valstÄ«bÄ meklÄt jaunekli, kurÅ” bija uzjÄjis stikla kalnÄ.
Tika pÄrbaudÄ«ti bagÄti kungi, prinÄi un slaveni jÄtnieki.
TaÄu neviens nespÄja pierÄdÄ«t, ka ir Ä«stais uzvarÄtÄjs.
Beidzot Ä·ÄniÅa ļaudis nonÄca arÄ« pie trÄ«s brÄļu mÄjas.
VecÄkie brÄļi centÄs izskatÄ«ties pÄc iespÄjas cienÄ«gÄki.
ViÅi bija pÄrliecinÄti, ka jaunÄko neviens pat neievÄros.
TaÄu tad jauneklis parÄdÄ«ja princeses dÄvÄto gredzenu.
Visi apklusa.
ā Tas nevar bÅ«t! ā iesaucÄs vecÄkie brÄļi.
Bet gredzens bija neapstrÄ«dams pierÄdÄ«jums.
ĶÄniÅÅ” saprata, ka viÅa meitu sasniedzis nevis bagÄts princis, bet vienkÄrÅ”s un drosmÄ«gs jauneklis.
ViÅÅ” turÄja savu solÄ«jumu.
Tika sarÄ«kotas lielas kÄzas, un visa valstÄ«ba svinÄja.
SavukÄrt vecÄkie brÄļi beidzot saprata, ka cilvÄka vÄrtÄ«bu nenosaka skaistas drÄbes, bagÄtÄ«ba vai lielÄ«gi vÄrdi.
**Pasakai beigas!**
—
## šæ KO MUMS MÄCA Å ÄŖ PASAKA?
āØ **PatiesÄ vÄrtÄ«ba ne vienmÄr ir redzama no pirmÄ acu uzmetiena.**
JaunÄkais brÄlis nebija bagÄts un nevarÄja lepoties ar augstu stÄvokli sabiedrÄ«bÄ. TomÄr viÅam piemita drosme, neatlaidÄ«ba un spÄja paveikt to, kas citiem Ŕķita neiespÄjams.
Å Ä« pasaka mums atgÄdina:
ā¤ļø Nekad nenovÄrtÄ cilvÄku tikai pÄc ÄrÄjÄ izskata.
š Neatsakies no sava sapÅa, pat ja citi par tevi Å”aubÄs.
āØ ReizÄm vislielÄkie varoÅi ir tie, no kuriem to vismazÄk gaida.
**Tici saviem spÄkiem ā arÄ« visaugstÄkais stikla kalns reiz var tikt pÄrvarÄts!**
š *LatvieÅ”u pasakas ā tautas gudrÄ«ba, kas dzÄ«vo cauri gadsimtiem.*
š±š» **CityRiga.lv ā No mÅ«su pilsÄtas dzÄ«ves.**
